Simt toņos pelēks

latvju ozola vaigs.

Veļi iz saknēm

diktē: klāt laiks.

 

Kritušās lapās

ciešanas gruzd.

Viedokļi sakās

līdz vājajiem just.

 

Austrenis iecērt,

rietenis vērpj.

Vaiņaga žuburus

liesmās ietērpj.

 

Lāpas sāpes nelāpa,

kailzarus likums nesedz.

Sirdīs brīvību

tik cieņas svecītes dedz.

 

Gailēs ik zarā,

sārtā pārtaps.

Pārlaikiem liesmos

šūplis, ikdiena, kaps.

 

Niekus, slinkumu, bailes

pelnos pārvērtīs.

Norūdīs stumbru,

ļaus godam patverties.

 

Vētrās pārdzīvos guni

latvju ozola spīts,

simt toņos pelēks,

vienas Mīlestības caurvīts.