Simt toņos pelēks

ozola vaigs.

Veļi iz saknēm

diktē: klāt laiks.

 

Kritušās lapās

ciešanas gruzd.

Viedokļi sakās

līdz vājiem just.

 

Austrenis iecērt,

rietenis vērpj.

Vaiņaga žuburus

guns grēkā tērpj.

 

Lāpām sāpes nelāpa,

likumiem kailzarus nesedz.

Mūsasinīs brīvību

cieņas svecītes iededz.

 

Gailēs ik zarā,

sārtā pārtaps.

Pārlaikiem liesmos

šūplis, ikdiena, kaps.

 

Niekus, slinkumu, bailes

pelnos vērtīs.

Norūdīs stumbru,

kurp godam vērties.

 

Izdzīvos ugunī

latvju ozola spīts,

simt toņos pelēks,

tik vienas Mīlestības caurvīts.