Svētbirzē pie lielās melnās kraujas

aug padsmit māsas - no aizas malas tālāk vislaik raujas.

Tām kupli zari asā vējā skarbi salst,

mīļām māsām lapām uzklāts lakats mierpilns balts.

 

Tas vainagus no saltās kraujas dvašas sargā,

lai aiza nekļūtu par kapavietu māsām agrā ziemā bargā.

Daž' māsas Liktens iesējis it pašā aizas malā,

bet skaistākajai lakats nepietiek, ko segties skarbā nežēlīgā salā.

 

Stiepj māsas palīdzīgus zarus,

cik augums viņām ļauj, vēl lokanība spēj.

Tās raida apkārt spilgtus Mīlestības starus,

pat sakņu mezglus kopā itin stingri sadiedzēj.

 

Bet krauja šoreiz nežēlīgi plešas,

tā pamatus zem saknēm rok un birzi pusē grauž,

spelgs viesuls, kraujā iemeties, sviež māsām zemes pikas svešas,

tam māsu lapu sidrabzelts, ar svētais miers nu dikti skauž.

 

Birst māsām apzeltītie svētku tērpi,

pat baltais lakats arī zemē strauji krīt,

gan lapām daži piezīdušies gliemji, tārpi

no kailuma un sala stingst, jau dzimtā aizā - peklē slīd.

 

Kad salna nokož lapu pēdējo no zariem,

tā melnā klusā mierā aizā virpuļo.

No viltus uzvarētāj' gaudojieniem gariem

prom viesuls aizas dibenā ie'streipuļo.

 

Aizā vulkāns dus - to viesuļ' reibons modina no dziļa miega,

tas lavas šaltis spēji gāž un augšup šļāc,

pild aizas klājums, lava burbuļo no prieka,

tas dziestot nākamgad būs leknas miera augsnes asniem klāts.

 

Bet māsas neraud - zina laika loku likumus un ritus

par ik gadus lapām zemē trūdos kritušām, -

tās jauna augsne, - rada spēkus varenus gan citus,

līdz kuplot māsām svētā birzē mirdzošām.